Vienīgā Lielbritānijas nacionālā valūta: Lielbritānijas mārciņa

2024 Autors: Howard Calhoun | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 10:35

Pasaules sabiedrībā nav daudz valstu, kuru monetārā sistēma gadu desmitiem ir balstīta uz vienas un tās pašas valūtas emisiju. Lielbritānija ieņem vadošo vietu šādu lielvaru sarakstā. Vairāk nekā vienpadsmit gadsimtus kungi no Vecās pasaules ir glabājuši angļu mārciņu savos makos.

Nosaukuma izcelsmes vēsture

Pat ilgi pirms Lielbritānijas teritoriālā un administratīvā struktūra ieguva izteiktas centralizētas lielvalsts aprises, šīs banknotes jau bija sākušas apgrozīt tās zemēs. Šis valūtas nosaukums nebūt nav nejaušs. Ir vairākas iespējas, no kurām izvēlēties. Viens no tiem ir "svara" opcija. Tiek uzskatīts, ka penss sākotnēji tika izk alts no vienas sudraba mārciņas. Izrādījās apmēram 240 monētas. Sterlings ir saņemto metāla banknošu otrais nosaukums. Līdz ar to arī mūsu rīcībā nonākušās valūtas nosaukums.

Ir arī starpposmsvienība. To sauc par šiliņu. Tas ietver 12 pensus. Tādējādi katra angļu mārciņa sastāv no 20 šiliņiem.

Zelta monētas un banknotes

Četrus gadsimtus (no 14. līdz 18. gadam) valsts teritorijā darbojas bimetāla naudas aprites sistēma. Preču un naudas attiecībās bija zelta angļu mārciņa un sudraba maiņas šiliņi un pensi. Papildus metāla banknotēm valsts teritorijā apgrozībā bija arī papīra banknotes. Katras banknotes vērtība tika nodrošināta ar zeltu. Tas turpinājās Anglijas un Francijas kara laikā, lai gan tad nebija iespējams apmainīt banknotes pret vērtīgu metālu. Zelta monētu bezmaksas un beznodokļu pirkšanas un pārdošanas sistēmas atjaunošana, izmantojot papīra banknotes, atkal tika laista apgrozībā 19. gadsimta divdesmitajos gados.

Tajā pašā laikā tika izveidots skaidrs līdzsvars starp apmainītajām banknotēm un vērtīgo metālu krājumiem. Tas nozīmē, ka banknošu emisija nedrīkst pārsniegt zelta pieejamību. Šis noteikums tika pārkāpts tikai ekonomiskās krīzes laikā. Tādi brīži bija trīs. Lielā 1847. gada krīze, 1857. gada Pirmā pasaules krīze un 1866. gada Luksemburgas krīze, kam bija nožēlojama ietekme uz Anglijas ekonomiku. Lai stabilizētu finansiālo situāciju, valsts parlaments deva atļauju uz papīra emitētajai Lielbritānijas mārciņai netikt pienācīgi nodrošināta ar zeltu. Tas ir, banknošu emisija pārsniedza pieļaujamos apjomus.

Zaudējumsstatuss un pašreizējā situācija

Līdz Pirmā pasaules kara sākumam valstī apgrozībā bija papīra banknotes un zelta monētas. 1914. gadā metāla banknošu kalšana tika pārtraukta, apgrozībā esošās izņemtas. Tajā pašā laikā, lai segtu militāros izdevumus, valsts parlaments sāka izdot valsts kases parādzīmes. Tās savukārt tika izņemtas no apgrozības 1928. gadā, un to vietā atkal stājās nacionālā valūta Lielbritānijas mārciņa. Pat neskatoties uz pēckara gadu krīzi, valsts valdība izmantoja tikai vienu ietekmes sviru uz naudas vienību - naudas sistēmas atjaunošanu. Apgrozībā atkal tika laists zelts, bet ne monētas, bet lietņi. Papīra britu mārciņas, pateicoties dārgmetālam, nostiprinājās, taču vairs nespēja kļūt par pasaules banku operāciju vadošo rezerves valūtu.

Apvienotā Karaliste pašlaik ir Eiropas Savienības daļa. Tāpēc nav brīnums, ka valstī ir apgrozībā eiro. Tomēr Lielbritānijas mārciņa joprojām ir vienīgā nacionālā valūta. Valsts vēl necenšas pāriet uz eiro. Apvienotā Karaliste to skaidro ar to, ka šajā solī nav nekāda labuma ekonomiskajai situācijai valstī. Tajā pašā laikā par vienu Lielbritānijas mārciņu naudas maiņas punktā var dabūt aptuveni 1,2 eiro.